Te nu Latvijas un daudzu mītnes zemju latviešu domas var arī nesaskanēt. Kad pirms divpadsmit gadiem, viesojoties pie pasaulē izkliedētajiem tautiešiem, ieminējos, ka padomju laikā esmu piedzīvojusi arī daudz laba, ne vienā vien pamanīju kaut ko aizdomīgu attieksmē pret sevi. Tur, tālumā bija izveidojies savs negrozāms priekšstats par cilvēkiem un notikumiem Latvijā. Informācijas apmaiņa taču bija nepilnīga, bieži vien pastarpināta un notika uz aukstā kara fona. Par savā laikā piedzīvoto pārskatīšanos viņi vēlāk gan ir izteikušies visai kritiski. Jautājums par attiecībām ar laikmetu vienmēr būs kā tāds karsts kartupelis. Par šīm attiecībām ir jārunā, turot roku uz sirds, nenoniecinot zaudējumus, un, ne tikai nenoliedzot to, kas palīdzējis izturēt, bet nesot to augstu kā savu karogu. Ja tā nedarīsim, riskējam pārvērsties par mūžīgo čīkstētājtautu. Jo vairāk attālināmies no pagājušā gadsimta, jo svarīgāk ir apzināties iekšējo spēku, kuru nevienai varai tā arī neizdevās cilvēkā salauzt, ir jāpēta avoti, no kuriem cilvēki šo spēku smēlās un kādus lieliskus darbus par spīti represijām un tieši pateicoties tām, radīja tautas gars. Jo māksla totalitārajām varām vienmēr vai nu stāv pretī vai to apkalpo.

Par padomju laikā notikušo totālo karu pret nacionālo kultūru un kultūru vispār mēs šodien uzzinām no zinātniskiem pētījumiem, tā laika cilvēku atmiņām un pašiem kultūras dzīves faktiem, kuru ir atliku likām. Pietiek palūkoties kaut vai uz sastingušo atbrīvotāju pieminekli Pārdaugavā. Stingums, sagribēts patoss un vienādība bija raksturīga visiem ļeņinekļiem un uzvaras pieminekļiem. Atšķīrās tikai izmēri. Visas totalitārās varas sāk ar iepriekšējo kultūras pieminekļu un jo īpaši simbolu noliegšanu un iznīcināšanu. Arī Latvijā liesmoja aizliegto grāmatu sārti, tika gāzti un sadauzīti pieminekļi. Par varas ienaidnieku numur viens kļuva kristīgā baznīca un kristietībā sakņotie mākslas darbi un literatūra, dievnamu apgānīšana skaitījās nevis sodāma parādība, bet cīņa ar reliģisko tumsonību. Kultūras nīdēšanas gadījumus nav iespējams saskaitīt. Padomju vara apkaroja itin visu, Jāņus ieskaitot. Neskaitāmās represēto atmiņās varam lasīt, kas bija palicis pāri no viņu mājām, kad viņi atgriezās dzimtenē. Par upuriem kļuva gan pati māja, gan dārzs, gan pagalmā kādreiz par piemiņu bērnu piedzimšanai iedēstītie koki. Tās visas taču arī bija kultūras zīmes. Represiju viļņi attīrīja vietu sociālistiskajam reālismam kā vienīgajam kultūras parādību mēram, nodzenot uz nullīti (līdzīgi kā nodzen matus) jebkādu indivīda patības un līdz ar to oriģinalitātes izpausmi.

Patība ar savu neparedzamību visām totalitārām varām ir bīstama, jo nav vadāma. Padomju vara nopostīja redzamās tautas gara izpausmes un fiziski iznīcināt kultūras vērtību radītājus. Daudz grūtāk gāja ar neredzamajā lietām, taču arī to, ko tā nespēja iznīdēt, piemēram, Dziesmu svētkus, vara caurauda un apaudzēja ar padomju ideoloģiju. Lai paliek šoreiz malā tie, kuri ar sirdi un dvēseli kalpoja jaunajai ideoloģijai. Radošām personībām bija tikai viena iespēja, vai nu apklust vai maksāt kādas nodevas. Tie, kuriem mēmums šķita nepanesams, meklēja jaunu valodu. Tieši zem spaidiem dzima un veidojās Ezopa valoda. „Savējie sapratīs” kļuva par sava veida kodu, kuru no citas pasaules nākušajiem, iespējams, bija grūti atminēt. Kultūras cilvēku vidē zemtekstu valoda kļuva par otro valodu, ar to bija tā sarasts, ka pēc neatkarības atgūšanas, kad šī valoda vairs it kā nebija nepieciešama, daudzi jutās kā bez rokām.

 Pavisam citādi ir ar tiem, kuru radošā dzīve pēc deviņdesmitajiem gadiem tikai sākās. Viņi ir brīvi no šādām izvēlēm, jautājums tikai, ar ko viņi šo brīvību piepilda. Šodien liekas neticami, ka dzejas sarīkojumos pārpildītā zālē var stāvēt arī kājās, sēdēt uz kāpnēm un aiz kulisēm, lai tikai nepalaistu garām kādu teikumu, kurā skan „tik un tā” doma. Mēs sapratāmies no pusvārdiem, plūda zemteksti kā pazemes straumes, un tās saduļķot varai nebija pa spēkam. Dzejā un mūzikā tautas gars visstraujāk izdzen asnus. Domājot par to laiku, man prātā pirmie nāk: Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Alberts Bels, Imants Kalniņš, Jānis Pauļuks. Citi droši vien atcerēsies citus uzvārdus. Lai cik tas šodien neskanētu savādi, tieši tas bija viņu un daudzu citu lielās varēšanas laiks. Aizliegumi un spaidi uzasināja asnus tā, ka tie uzlauza asfaltu un izcilāja bruģi. Pateicoties viņiem, daudzi manas paaudzes cilvēki jau tajos gados piedzīvoja tā priekšnojautu, kam vēlāk deva atmodas vārdu. No asniem ar laiku sazaļoja zelmenis. Vēl pat nenojaušot lielās pārmaiņas, mēs tolaik satikāmies priekšnojautās, un tās izjūtas arī šodien joprojām ir dzīvas. Tāpēc ir sāpīgi dzirdēt no atbildīgām personām apgalvojumus, ka mēs esam kalpojuši naidīgai varai un līdz ar to bezmaz vai veltīgi nodzīvojuši savu dzīvi. Jā, mēs esam gājuši cauri bezspēkam, pazemojumiem un kaunam un tomēr izturējuši. Ir bijis daudz veltīguma, pakļaušanās varai izdzīvošanas dēļ, bet arī daudz augstās dziesmas brīžu. Varas tiešās represijas izpaudās tādējādi, ka tā sākumā atņēma dzīvību, vēlāk – brīvību, kā tas notika ar „franču grupu” un daudziem radošiem cilvēkiem.

Ideologu ikdiena bija – aizliegt, likt pārstrādāt atbilstoši ideoloģiskajiem uzstādījumiem, saīsināt, izņemt no repertuāra, apturēt vai atlikt publicēšanu, atteikt ārzemju braucienus. Atceros, kā gleznotājs Raimonds Ginters stāstīja par cīkstēšanos ar ideoloģiskajiem uzraugiem – viņa akvareli „Jāņu nakts” izstādē negribēja pieņemt nosaukuma dēļ. Glezna patiešām bija krāšņa un dziļi simboliska. Bija jāizšķiras, ko upurēt, darbu vai nosaukumu. Ja pareizi atceros, viņš nosaukumu nomainīja, un īsto nosaukumu skatītājiem skaidroja individuāli. Jāsaka gan, pēc Padomju Savienības sabrukuma par represijām sūdzējās arī tie, kuru darbi dienas gaismu neieraudzīja savas mazasinības dēļ.

Mākslas pasaules cilvēkus netieši represēja, liekot saprast – ja viņi grib turpināt strādāt vai saņemt vīzu tūrisma braucienam uz ārzemēm, viņiem jāsadarbojas ar drošības iestādēm. Tā ne viena vien vārds iekļuva „čekas maisos”, ar kuriem joprojām tiek biedināta sabiedrība. Cik tāda piekrišana bija patiesa, zina tikai katrs pats un Dievs. Vara radošā gara pakļaušanai izmantoja arī dažāda veida pretimnākšanu, valsts apbalvojumus, ceļazīmes uz radošajiem namiem un ārzemju braucienus. Bet pāri visam tā centās iedvest bailes, radot iespaidu, ka tā par katru zina visu, un zināja viņa patiešām daudz. Cilvēks spēj pielāgoties jebkuriem apstākļiem. Šodien, protams, var ironizēt par iekšējo cenzoru, tolaik tas pašaizsardzībai kalpoja pat pārāk uzcītīgi – tā čuksti brīžiem skanēja skaļāk par redaktora ieteikumiem un ideologu uzkliedzieniem. Radošajam cilvēkam ar savu iekšējo cenzoru tolaik nācās izcīnīt ne vienu vien cīņu.

Šodien valda uzskats, ka radoša personība drīkst pārkāpt jebkādas robežas un darīt pilnīgi visu, par sekām nedomājot. Mēs visi esam atbildīgi par savu rīcību, jo nezinām, kādas lavīnas var iekustināt no jebkādas atbildības atbrīvota darbošanās. Kaut arī mēs katrs kaut kādā mērā piedalāmies itin visā, morālo robežu ievērošanu nezin kādēļ prasām tikai no politiķiem. Mēs taču šodien kaunamies par padomju laikā bezatbildīgi radītiem darbiem. Rītdien varbūt būs kauns par šodienas bezatbildību. Latvijā piedzīvotais morālais noslīdējums nepavisam nav tikai sociālisma sekas. Ne jau totalitārisms ir samaitājis pie Brīvības pieminekļa čurājošos brīvās pasaules pilsoņus, viņi ir pār mēru ieņēmuši liberālismu, kas ir kļuvis gandrīz vai par jaunu reliģiju. Bet, ja runa ir par reliģijām, tad ar skumjām nākas atzīt – komunistu uzsākto karu pret Dievu un kristīgo morāli mūsdienās sekmīgi turpina liberāļi, liekulīgi apgalvojot, ka Eiropa balstā uz kristīgām vērtībām.

Radošas personības būtību var aprakstīt dažādi. Var arī teikt, ka radošs cilvēks ir raidītājs, kas uztver dažāda garuma gaismas un skaņu viļņus, tos pārveido un raida tālāk. Mēs, lasītāji, skatītāji un klausītāji atkarībā no izglītotības, kultūrtieces vai kādiem citiem apstākļiem šos viļņus vai nu uztveram vai neuztveram. Pret padomju oficiālo optimismu tauta bija kurla, saukļus tā pārveidoja anekdotēs un smieklīgos skaitāmpantiņos. Ne velti vara rīkoja anekdošu stāstīju medības. Starp citu, no Knuta Skujenieka mutes anekdotes bira kā no pārpilnības raga.

Viss, kas saistījās ar brīvo Latviju, ieguva aizliegtā augļa saldumu. Te nu mums katram ir savas atmiņas. Bulduru dārzkopības vidusskolas skolotājs Pēteris Tambergs, kaut arī bija piedzīvojis represijas, mūs, topošās daiļdārznieces, veda mācību ekskursijā uz Raiņa, Brāļu un Meža kapiem. Mācību plānā tas saucās „Iepazīšanās ar Rīgas kapsētu apstādījumiem.” Mēs piestājām pie Čakstes, Meirovica, Friča Bārdas un viņš rāmā balsī stāstīja to, kas nevienā mācību plānā nebija ierakstīts. Tobrīd viņa iekšējais cenzors klusēja. Klusēja arī kurss, neviens nevienam neko netika ziņojis. Tajā pašā mācību iestādē tikšanās ar Ojāru Vācieti un viņa darbu „Kārais lauks” beidzās ar nopietnām „pārrunām” gan dzejniekam, gan tiem, kuri šo tikšanos rīkoja. Tā bija vienīgā reize manā mūžā, kad arī es ielūkojos sejā vīram no ”orgāniem”. Uzraudzības tīkls apvija visu, un tikai no katra cilvēku goda prāta bija atkarīgs, vai tīklā kāds iekritīs vai ne.

To, par ko padomju laikā nācās klusēt, daži tomēr iemanījās pateikt skaļi, saceļot sajūsmu tautā un nervozitāti varas pārstāvjos. Lai atceramies Kurta Fridrihsona un Jāņa Pauļuka izstādes, Alberta Bela grāmatu „Saucēja balss”, Imanta Kalniņa ceturto simfoniju, Induļa Rankas spēka pilnos, no akmens skavām atbrīvotos tēlus Dainu kalnā un Ojāra Vācieša” jau 1967. gadā uzrakstīto „Vadoņa augšāmcelšanos”. Uzskaitījumu varētu turpināt. Paradoksāli – kaut arī pats laikmets bija sīks, viendimensionāls, lieli talanti tajā tomēr izbrīvēja sev vietu. Mēs nedrīkstam aizmirst, kāda garīgās enerģijas straumes kopā ar nogalināto kultūras cilvēku asinīm ir aizplūdusi nebūtībā, cik daudz talantu tā arī nav sevi izpauduši. Mēs šodien turpinām maksāt par pārrauto garīgo pēctecību, ar lielu novēlošanos iepazīstot gan trimdas latviešu svešumā radīto, gan pirmskara Latvijas kultūras vērtības. Lai laikmeta bilde saliktos kopā, Latvijas latviešiem ir jāapgūst trimdā tapušais, bet mītnes zemju latviešiem, pārvarot atgrūšanos un netīksmi, vismaz lielos vilcienos jāiziet cauri tā laika Latvijas kultūrai.

Ar kultūru ir tā, tikko pavelc vienu valdziņi, pārējie velkas līdzi – darba kultūra, valodas kultūra, attiecību kultūra. Par katru no tām varētu rīkot atsevišķu simpoziju. Ja runa ir par padomju mantojumu kultūrā, tad, manuprāt, visbriesmīgākais ir lamu vārdi, kurus pēc divdesmit neatkarības gadiem joprojām dzirdam ik uz soļa. No bezgala bagātās krievu valodas esam paņēmuši nevis graudus, bet pelavas un peļu mēslus.

 Atmoda, šis varenais tautas saules pinums savērpās no sīkiem pavedieniem, no individuālajā un kolektīvajā atmiņā glabātā, no „samizdata” izdevumiem, kurus laimējās dabūt uz vienu nakti. Es, tāpat kā daudzi, ar aizturētu elpu vienā naktī izrāvu cauri Aleksandra Solžeņicina darbu par padomju nometnēm „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. No ārzemju radio skanošās patiesības un no citām Padomju Savienības malām nākušās brīvdomības vēsmas vēra vaļā mūsu vēdlodziņus. Pat no ārzemēm atsūtītās kafijas smarža vēstīja – zeme nav plakana, pasaule nebeidzas pie Berlīnes mūra, bez naida un meliem un ienaidniekiem visriņķī pasaulē ir vēl kaut kas. „Brīvā pasaule” bija jēdziens, kas sevī ietvēra visu to, kā mums pietrūka un pēc kā mēs tīri cilvēciski ilgojāmies. Vēlāk gan noskaidrojās, ka bijām pārāk daudz ko idealizējuši un vienkāršojuši.

Mākslā nekas neaizmetas, ja nav notikusi apputeksnēšanās. Varbūt tādēļ padomju ideoloģijas uzstādījumiem pilnībā atbilstošie darbi ir tik plakani un neglābjami nedzīvi. Kas tad ir tie apputeksnētāji? Tautas tradīcijas un kultūra, reliģija, pasaules kultūra un individuālā brīvība. Cik savādi pasauli groza vēstures vēji! Tolaik tikai nedaudziem kultūras lauka kopējiem un tikai slepus bija pieejama gan pasaules kultūras krātuves, gan tas, ko tajā laikā aiz padomju robežām radīja pēckara Eiropa un Amerika. Mums bija atļauts apputeksnēties ar padomju telpā pieejamo. Nenoliedzami tur uzplauka ziedi ar spēcinošu smaržu, un kā pazemes straumes pulsēja zemteksti. Līdz apnikumam skandinātā tautu draudzība gan ieslodzījumu vietās, gan kultūras laukā pastāvēja pa īstam, dziļāk un arī bīstamāk, nekā to vēlējās vara. Kādu iespaidu uz latviešu lasītājiem atstāja kirgīzu rakstnieka Čingiza Aitmatova lieldarbi: „Un garāka par mūžu diena ilgst” un „Pieresvieta”! Pateicoties tieši viņam, mūsu apziņā iegājās ietilpīgais jēdziens mankurts – cilvēks bez atmiņas – visu totalitāro varu centienu piepildījums. Izrādījās, kultūru apmaiņai, kaut arī tā notika ierobežotā kultūrtelpā un īstenībā bija pretrunā ar padomju varas būtību, bija nenovērtējama nozīme personību tapšanā. Personiskie kontakti, pieredzes apmaiņas braucieni un semināri vainagojās ar domu apmaiņu – abpusēju apputeksnēšanos un labiem augļiem.

Par to, ka nebrīvē garīgi stiprs cilvēks spēj saglabāt savu individuālo brīvību, varam pārliecināties, atšķirot Knuta Skujenieka Kopotos rakstus, Aleksandra Pelēča darbus, lūkojoties Kurta Fridrihsona nometnē tapušos zīmējumos. Brīvība un atbildība reizēm ir kā dvīņu māsas, reizēm kā ienaidnieces. Ja brīvībai nav pret ko atdurties, tā līdzīgi cunami spēj nopostīt visu dzīvo. Atšķirībā no daudziem lieliem sarīkojumiem tikko izskanējušo Dziesmu svētku noslēguma koncertā policijai nebija ko darīt, jo paši dalībnieki bija atbildīgi par sevi. Es nezinu labāku un senāku gudrību par apustuļa Pāvila teikto: „Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt”. Līdzīgi runā mūsu dainas. Līdzīgi domāja un rīkojās visi tie, kuri neticamā kārtā cauri laikiem ir iznesuši Latviju.

Rakstnieces Andas Līces runa 18. jūlija simpozijā